Jūlijā durvis vēra Raiņa dzimtās mājas Tadenavā, augustā – Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros, bet no sestdienas (2016. gada 10. setembra) viesus atkal gaidīs arī abu dzejnieku māja Baznīcas ielā Rīgā.
Kultūras ministrijas piešķirtā atbalsta summa projekta "Raiņa un Aspazijas muzeja atjaunošana" īstenošanai ir 2,6 miljoni eiro, no tās Eiropas Ekonomiskās zonas līdzfinansējums ir 2,1 miljons eiro, bet valsts budžeta līdzfinansējums - 384 351 eiro.
 |
| Pirms restaurācijas |
Kādreiz ļoti apskretušais Baznīcas ielas nams pēc restaurācijas atguvis pašcieņas pilnu fasādi ar logu slēģiem un vārtiem, pa kuriem Rainis redzams izejam 20.gadu kino kadros. Sētas namiņā iekārtota vieta izstādēm un pasākumiem, bet ielas mājas 1.stāvā, kur Raiņa laikā dzīvoja īrnieki – dzejnieku bibliotēka ar vairāk nekā sešiem tūkstošiem grāmatu 17 valodās. Stūrī – galds ar datoru un baltiem cimdiem. Tas pētniekiem.
1926.gada 15.martā sastādītajā testamentā dzejnieki izteikuši vēlmi, lai šī māja paliktu Rīgas pilsētai, kurā tai jāierīko viņu vārdā nosaukts muzejs.
"Rīgai paliek mūsu bibliotēka un rokraksti, un tie darāmi pieejami visiem," norādīts testamentā.
Ir cerības, ka tiks atjaunota arī Raiņa celtā māja Jaundubultos, Poruka prospektā 61, kur viņš dzīvoja (1904. - 1905.) kopā ar Aspaziju pēc atgriešanās no Slobodskas trimdas. Šajā mājā Rainis sarakstījis lugu "Uguns un nakts". Ciemos nāca Emīls Dārziņš, Kārlis Skalbe, brāļi Birkerti, nākamā aktrise Biruta Skujeniece. Kad abi devās trimdā, māja palika Augusta Deglava pārziņā, kurš to vēlāk pārdeva, palīdzot izdzīvot svešumā. Dzejnieku jubilejas gadā īpašumu iegādājās Gavaru ģimene (kodolfiziķis Valdis Gavars).
Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros ir muzejs divām izcilām personībām, un tajā jau vairāk nekā 50 gadu strādā Astrīda Cīrule. Par radošo devumu Jūrmalas pašvaldība pērn (2015) A. Cīrulei pasniedza Jūrmalas Gada balvu kultūrā.
Tas, ka viņa visu savu mūžu pavadījusi šeit, iznācis pavisam neplānoti. Kad pabeigusi vidusskolu (viņa, starp citu, patrāpījusies «īslaicīgajā eksperimentā» - vidējo izglītību latviešu skolā ieguvusi desmit gados. Togad skolu vienlaikus beiguši 11. un 10. klašu skolēni), gadu nolēmusi kaut kur pastrādāt. Bet kur? Paņēmusi avīzi Rīgas Balss un ielūkojusies sludinājumos. Uz fabriku iet nav gribējies, vajadzējis ko kulturālāku. Apstājusies pie vakances Raiņa literatūras un vēstures muzejā. Priekšstata par darbu muzejā gan nebijis nekāda, bet izklausījies gana jauki, tāpēc nolēmusi pieteikties. Izrādījies tomēr, ka viņa šai vietai nav piemērota, jo nav augstākās izglītības. Taču bez darba nepalikusi, jo piedāvāts pastrādāt par garderobisti Raiņa vasarnīcā Majoros. Vēl pēc pusgada kļuvusi par kasieri. Šajā amatā nostrādājusi ilgāku laiku un tikai tad pakāpusies pa karjeras kāpnēm - tapusi par speciālisti. Augstāko izglītību A. Cīrule ieguvusi angļu filoloģijā, nevis latviešu valodas un literatūras specialitātē.
Par laimi, proletariāta vara pret Raini bijusi vēlīga, ko nevar teikt par Aspaziju. Tā laika varai bija vajadzīga ideoloģiskā bāze, un Rainis kā dzejnieks revolucionārs varēja šo funkciju izpildīt. Ja nu kaut kas dzejnieka daiļradē kompartijai nepaticis, tad tas lielā mērā ticis norakstīts «uz Aspazijas kaitīgo ietekmi». Savi plusi gan bijuši arī padomju laikam, jo tad muzejam nebija jālauza galva par pelnīšanu. Finansējums nebija pietiekams, kā jau visos laikos, tomēr izstādēm un ekspozīcijām tas bijis lielāks. Par apmeklētājiem runājot - arī viņi ir mainījušies. 70. gadu sākumā uzsvars bija uz kvantitāti: 150 000-170 000 gadā. Galu galā vairs nevarējuši vest grupas augšā uz istabiņām, jo baidījušies, ka kāpnes to neizturēs.
Baznīcas ielas muzeja jauno vizuālo identitāti, tāpat kā Tadenavā un Majoros, veidojis Ingūnas Eleres pārstāvētais dizaina birojs H2E. Kā caurviju motīvs visos muzejos apmeklētājus sagaida interjerā ieausti Raiņa un Aspazijas citāti - uz galdiem, krēsliem, plauktu sāniem, tā uzsverot ne tikai formu – dzejnieku dzīves telpu –, bet arī saturu – viņu atstāto literāro mantojumu.
"Man ļoti patika, kā strādāja arhitekts Ēriks Cērpiņš, piesaistot restauratorus. Kā ļoti uzmanīgi, kārtiņu pa kārtiņai, tika meklētas senās tapetes… Jo rakstus jau mēs zinājām, bet tie tonīši? Atmiņu stāstījumi ir atmiņu stāstījumi – vienai kundzei likās, ka tas ir cerību zaļais, citai, ka maigi rozā… (..) Arī kāpņutelpa ir pilnībā saglabāta, ir atklāts tas laikmets, tas senais rotājums, kāds tas bija dzejnieku dzīves laikā,” uzskaita ilggadējā muzeja vadītāja Gaida Jablovska
„Šīs ir mēbeles, ko Aspazija iegādājās jau pēc Raiņa nāves,” uz zili tapsēto dīvānu un krēsliem viesistabas vidū norāda G. Jablovska. "Šī ir viena no autentiskākajām Raiņa un Aspazijas vietām – viņu pēdējā mītne Rīgā, ko abi iegādājās 1923.gadā. Rainis te mita līdz savai nāvei 1929.gadā, Aspazija – līdz 1933.gadam." (Šai namā abi dzejnieki dzīvoja no 1926.gada 15.septembra)
Neuzkrītoša klaviermūzika, 20.gadu Rīgas trokšņi, Raiņa istabā iezvanās telefons, uz sienas nozib Aspazijas ēna...
1926.gada 15.martā sastādītajā testamentā dzejnieki izteikuši vēlmi, lai šī māja paliktu Rīgas pilsētai, kurā tai jāierīko viņu vārdā nosaukts muzejs.
"Rīgai paliek mūsu bibliotēka un rokraksti, un tie darāmi pieejami visiem," norādīts testamentā.
Ir cerības, ka tiks atjaunota arī Raiņa celtā māja Jaundubultos, Poruka prospektā 61, kur viņš dzīvoja (1904. - 1905.) kopā ar Aspaziju pēc atgriešanās no Slobodskas trimdas. Šajā mājā Rainis sarakstījis lugu "Uguns un nakts". Ciemos nāca Emīls Dārziņš, Kārlis Skalbe, brāļi Birkerti, nākamā aktrise Biruta Skujeniece. Kad abi devās trimdā, māja palika Augusta Deglava pārziņā, kurš to vēlāk pārdeva, palīdzot izdzīvot svešumā. Dzejnieku jubilejas gadā īpašumu iegādājās Gavaru ģimene (kodolfiziķis Valdis Gavars).
Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros ir muzejs divām izcilām personībām, un tajā jau vairāk nekā 50 gadu strādā Astrīda Cīrule. Par radošo devumu Jūrmalas pašvaldība pērn (2015) A. Cīrulei pasniedza Jūrmalas Gada balvu kultūrā.
Tas, ka viņa visu savu mūžu pavadījusi šeit, iznācis pavisam neplānoti. Kad pabeigusi vidusskolu (viņa, starp citu, patrāpījusies «īslaicīgajā eksperimentā» - vidējo izglītību latviešu skolā ieguvusi desmit gados. Togad skolu vienlaikus beiguši 11. un 10. klašu skolēni), gadu nolēmusi kaut kur pastrādāt. Bet kur? Paņēmusi avīzi Rīgas Balss un ielūkojusies sludinājumos. Uz fabriku iet nav gribējies, vajadzējis ko kulturālāku. Apstājusies pie vakances Raiņa literatūras un vēstures muzejā. Priekšstata par darbu muzejā gan nebijis nekāda, bet izklausījies gana jauki, tāpēc nolēmusi pieteikties. Izrādījies tomēr, ka viņa šai vietai nav piemērota, jo nav augstākās izglītības. Taču bez darba nepalikusi, jo piedāvāts pastrādāt par garderobisti Raiņa vasarnīcā Majoros. Vēl pēc pusgada kļuvusi par kasieri. Šajā amatā nostrādājusi ilgāku laiku un tikai tad pakāpusies pa karjeras kāpnēm - tapusi par speciālisti. Augstāko izglītību A. Cīrule ieguvusi angļu filoloģijā, nevis latviešu valodas un literatūras specialitātē.
Par laimi, proletariāta vara pret Raini bijusi vēlīga, ko nevar teikt par Aspaziju. Tā laika varai bija vajadzīga ideoloģiskā bāze, un Rainis kā dzejnieks revolucionārs varēja šo funkciju izpildīt. Ja nu kaut kas dzejnieka daiļradē kompartijai nepaticis, tad tas lielā mērā ticis norakstīts «uz Aspazijas kaitīgo ietekmi». Savi plusi gan bijuši arī padomju laikam, jo tad muzejam nebija jālauza galva par pelnīšanu. Finansējums nebija pietiekams, kā jau visos laikos, tomēr izstādēm un ekspozīcijām tas bijis lielāks. Par apmeklētājiem runājot - arī viņi ir mainījušies. 70. gadu sākumā uzsvars bija uz kvantitāti: 150 000-170 000 gadā. Galu galā vairs nevarējuši vest grupas augšā uz istabiņām, jo baidījušies, ka kāpnes to neizturēs.
Avots: lsm.lv (Māra Rozenberga)
nra.lv (ziņu aģentūra LETA)
lsm. lv (Māra Rozenberga0
nra. lv (Aisma Orupe)
skaties. lv 40 fotogrāfijas
lsm. lv (Māra Rozenberga0
nra. lv (Aisma Orupe)
skaties. lv 40 fotogrāfijas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru